Ata Jākobsona personālizstāde Padures muižā
Laikā no šī gada 6. jūnija līdz 31. jūlijam Padures muižā norisināsies mākslinieka Ata Jākobsona personālizstāde, kurā iekļauti pēdējo trīs gadu laikā tapušie glezniecības darbi.
Pēdējo trīs gadu garumā Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Darbu centrālie tēli ir māksliniekam īsti, taču viņu saikne ar realitāti patiesībā nav tik būtiska kā reflektīvā garīgā pasaule. Skatītājam nav nepieciešams nekas vairāk, par redzamo - šie portreti neapgrūtina ar lieku informāciju, bet drīzāk mudina domāt asociācijās. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. Šajā glezniecībā ietverts atgādinājums par būtisko, kas katram no mums traktējams tikai caur subjektīvo pieredzi.
Mākslinieks savus darbus raksturo: "Šie darbi nav tapuši balstoties kādā konceptā, bet drīzāk tapuši vadoties pēc intuīcijas, iekšejās balss un sajūtām. Tā ir vēlme caur gleznošanas procesu iepazīt vairāk cilvēku, portreta nianses, emocijas, tādā veidā pieskaroties savai iekšejai pasaulei. Portretējot citus tas paralēli kļūst par pašportretu un satikšanos ar savu psiholoģisko smalko pasauli. Man ir iekšēji svarīgi, ka šie portreti nes sevī kaut ko pārlaicīgu - tie var būt radīti šodien, vai pirms 300 gadiem. Man ir svarīgi attēlot pārlaicīgu pārdzīvojumu."
Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas. Still Life jeb Lēnā dzīve, kā to raksturojis pats Jākobsons, vedina domāt par noteiksmēm un simboliem, kurus katrs gleznieciskais elements sevī ietver (ne tikai attēlotais vai iedomātais, bet arī materiāls un tā izmantojums). Gleznojot ziedus, Atis Jākobsons tiecies šos motīvus atbrīvot no asociatīvās banalitātes, parādot tos citā, garīgi izzinošā gaismā. Ziedus savos darbos viņš dēvē par emocionālo stāvokļu metaforām, tikmēr dzejnieks Kārlis Vērdiņš šajos gleznojumos ietvertās augu formas ir nosaucis par dvēseles stāvokļu projekcijām. Lietu kompozīcijas spoguļo portretus un otrādāk - savstarpējā saikne ir nepārraujama.
Par izstādes darbības vietu izvēlēta Padures muiža - 19. gadsimta klasicisma celtne, kas visu savu mūžu nodzīvojusi tās sākotnējā veidolā. Muižas oriģinālā arhitektūra un interjers simbolizē autentiskumu, tajā pat laikā, liekot uzdot jautājumu par to, kas vispār ir īstens? Vai fiziskā piederība telpai spēj noteikt mūsu patiesību? Māksliniekam dzīvojot uz vietas Padures muižā, apkārtējā telpa pārtop organiskā un iekļaujošā vidē. Vieta nekontekstualizē, bet kļūst par būtisku glezniecības turpinājumu. Telpa ir mākslas procesuālā pieredze un skatītājam tiek dota iespēja to vitāli sajust, caur priekšmetisko un glezniecisko pieredzi apjaušot sevi.
Izstādes teksts: Auguste Petre